Tātad, pavakariņojuši zivju restorānā un tā arī neatraduši kāroto gāzi, mēs atgriezāmies jūras stacijā gaidīt prāmi. Šeit mani sarunvārdnīca pievīla – teica, ka prāmis būs va-pour, lai gan vārdnīcā redzu feribot; tā to tur visi arī sauca. No otras puses, vēlāk tas izvērtās par laimi; bet neskriesim notikumiem pa priekšu.
Stacijā mēs kritām par upuri kopumā labvēlīgi noskaņotam, bet neizveicīgam darbiniekam, kurš spītīgi apgalvoja, ka mums jādodas uz kaut kādu bus ofis, lai pārvestu veļukus. Kas tas tāds ir un kāpēc biļetes bisikletiem uz prāmi pārdod tur, noskaidrot nebija iespējams. Es, principā, biju lasījis, ka Stambulā ir vienotas žetonu un magnētisko biļešu sistēmas dažādiem transporta veidiem, bet tikai teorijā. Praksē mēs atradām kaut kādu administratoru, kurš lauzītā angļu valodā mūs pārliecināja, ka veļukus varam pārvadāt arī tāpat. Atgriezāmies atpakaļ – darbinieks mūs atkal atšuva. Par laimi, pa ceļam mūs pārtvēra apsargs un uzsita pa rāciju – vālējiet atpakaļ, ķip, viss atrisināts. Tā arī izrādījās. Ja mēs kaut ko no šīs procedūras guvām, tad to, ka ar svešvalodām Turcijā ir švaki, toties cilvēki atsaucīgi.
Tālāk mūs gaidīja caurlaides punkta procedūra ar metāla detektoru. Ja nu kāds nejauši nav lietas kursā, turkiem daudz nepatikšanu sagādā kurdi, kas apmetušies austrumos. Kurdi – tā ir tāda tauta ar aptuveni 40 miljoniem cilvēku. Bet pie tam viņiem nav savas valsts. Teritorija, kur dzīvo puse kurdu un gribētu to redzēt, atrodas, lai cik viņiem tas nebūtu bēdīgi, Turcijas, Sīrijas, Irānas un Irākas pārvaldībā. Tā rezultātā visiem ir sūdīgi: turki zemi atdot nevar, jo tā novēlēja Ataturks un vispār, un kurdiem nākas nodarboties ar terorismu. Ne visiem, protams, bet arī to, kas ir, pietiek Turcijas specdienestu uztraukumam. It īpaši tāpēc, ka puse! kurdu dzīvo ārzemēs un sūta uz dzimteni piķi, kura daļa nosēžas Kurdu Strādnieku Partijas, tas ir partizānu, kasē.
Tieši tāpēc arī mums nācās ņemt nost no velosipēda somas, likt tās uz lentas, veļukus atdot lidostas darbiniecei, bet pašiem iet cauri atsevišķi. Manas velosomas no augšas noņemas lieliski, bet no apakšas stiprinājums ir reti stulbs; es pēc tam uzrakstīšu par mantām atsevišķi. Steigas un kņadas rezultātā (neaizmirstiet, ka mēs gājām cauri kopējās rindas kārtībā), es sarāvu vienu no bagāžas gumijām, turklāt to, kas bija tieši parocīgā vidējā garumā. Par laimi, palika pietiekams daudzums, lai guļammaiss un paklājiņš droši turētos uz mana dzelzs kumeļa muguras.
Visu šo peripetiju rezultātā mēs tomēr nokļuvām uz prāmja, kur mūsu velosipēdus kaut kā riskanti nolika pie paša borta. Durvis uz salonu aiz mums aizslēdza – lai gan tas mūs nedaudz satrauca, toties izredzes, ka ziņkārīgie vietējie sāks apgrābstīt dārgos baikus, samazinājās.
Salonā darīt nebija ko, vienīgi pētīt, kā bodītē ar limonādi un šokolādi ņipri rit tirdzniecība. Uz to manu uzmanību vērsa Viktors, viņš arī pamanīja, ka priekšā sēdošajam jaunajam turkam arī ir aifons. Galu galā man kļuva garlaicīgi, es izdiedelēju no netālu sēdošā Igora Ščukina nedaudz naudas un nopirku kaut ko sarkanā bundžā. Turks, kurš sēdēja priekšā, sāka par mani pasmīkņāt pieklājīgā angļu valodā: ja nu es saindēšos vai ko vēl ļaunāk. Vai esmu redzējis, ka kāds dzertu no tādas pašas bundžas? Es viņam atbildēju, ka meitene netālu tieši dzēra, un ka man eksotika tieši patīk. Turks pārēca par muļķa tūristu un pateica, ka esmu nopircis spraita analogu. Tā arī izrādījās. Nu i pagāni, spraits, bet sarkanā bundžā!
Pateicoties tam, mums ar turku izveidojās saruna, no kuras uzzināju šo to izzinošu. Pirmkārt, viņš bija strādājis Krievijā un šā tā zināja krievu valodu. Kad sāku izjautāt, atklājās, ka viņš vēl daudzmaz zina arī vācu un franču valodas, labāk par krievu, katrā ziņā.
Tālāk aizgāja vēl brīnumaināk un pārsteidzošāk – viņš izrādījās programmatūras izstrādātājs, tas ir programmētājs. Pie tam viņa “dzimtā” valoda – Java, un viņš ir Linux cienītājs, bet rakstīt šobrīd viņam nākas C# iekš Windows.
Es, kad dzirdu par Javu un Linux, īpaši kopā, uzreiz kļūstu uzmanīgs – un ne velti. Programmers man sāka borēt, ka Microsoft nopirka 51% RedHat un nākamā Windows versija saturēs Linux kodolu. Par laimi, es šo idiotisko baumu biju dzirdējis jau iepriekš, citādi droši vien pavisam sajuktu prātā no šādām vēstīm. Bet tā tikai atbildēju: “This sounds unlikely”.
Te nu man vajadzētu beigt sarunu ar fanātu, bet bija taču jānoskaidro par aktuālo – proti, par gāzi un benzīnu. Es bez gariem ievadiem piespiedu turku izstāstīt man visu, ko zina, ar trulu kā ķieģelis frāzi: “You better tell me something more important”.
Te viņš izdeva kārtējo atklāsmi – benzīnu un gāzi vispār aizliegts pārdot pudelēs mazumtirdzniecībā, kurdu terorisma draudu dēļ. Izklausās neticami, bet šķidrumus taču arī ir aizliegts pārvadāt lidmašīnās, arī murgs un sazvērestības teorija. Varbūt, pēc viņa brīnumainajiem stāstiem par linux man vajadzēja būt uzmanīgākam un ne tik lētticīgam, bet dati gluži labi korelēja ar to, ka pat benzīnu benzīntankā mums nepārdeva.
Par laimi, turks ar nenormālu ātrumu (uzreiz redzama prakse – tas arī saprotams, pats taču viņš ar iepriekšējo aifonu 2G) uzrakstīja man aifonā turciski frāzes: “Mēs nabadzīgi tūristi, rīt nav ko, ielejiet benzīnu” degvielas uzpildītājiem un “ielejiet bišķi benzīniņu, citādi ļaunie uzpildītāji nepārdod” taksistiem. Ar zināmu cerību, ka tas palīdzēs, es sarunu beidzu. Pareizāk sakot, pabeidza viņš, vai nu nevēloties vairs komunicēt ar sīkmīksto (tas ir Microsoft cienītāju), vai arī negribēja ostīt manu sīpolaino pēc-zivju-restorāna elpu.
Tā ka viss, kas man atlika – urbties Vikipēdijas rakstos par Turciju, par laimi blakus sēdēja Viktors un modināja manu interesi ar vedinošiem jautājumiem. Piemēram šādu: vai cilvēki Turcijā dzīvo bagāti? Es nez kāpēc domāju, ka galīgi nē.
Izrādījās: pa vidam. Te nedaudz cipariņu. Tie, protams, ieved maldos, bet kaut ko saprast var.
IKP uz mājsaimniecību - $13,447, bet Latvijai – $15000-$17000, skatoties kā rēķina.
Minimālā alga 2007. gadā - €298, kamēr Latvijā - €172.
No gaisa pagrābts pseidozinātnisks secinājums: kā valsts mēs tomēr esam efektīvāki. Mūsu ir maz, un tas parasti ir slikti – kad cilvēku ir daudz, ekonomika strādā labāk tāpēc vien, ka viņi paši arī patērē. No otras puses, nabagie Turcijā tomēr ir bagātāki, īpaši ņemot vērā zemās produktu cenas. Runā, ka ar medicīnu un šo to citu viņiem ir problēmas, nu bet nesenie notikumi mani pārliecināja, ka mums tās lietas stāv ne par mata tiesu labāk.
Pārdomās laiks paskrēja ātri, un pēc desmitiem vakarā mēs veiksmīgi ieradāmies Bandirmā. Skaidrs, ka bija jau pilnīgi tumšs, un mums vēl bija jāmeklē naktsmītne. Bet par to – nākamajā daļā.